Dabas parks, kas izveidojies nelielās Vilces upes un tās pieteku krastos, ir pārsteidzošs kontrasts Zemgales monotonajam līdzenumam. Tieši Zemgalei neparastā, skaistā ainava, bioloģiskā dažādība un bagātais kultūrvēsturiskais mantojums ir dabas parka galvenās vērtības.
Vilces pagasts, Jelgavas novads, GPS 56.41887, 23.53952
Dabas parka teritorija atrodas Vilces un Svētes upju ieleju posmā starp Vilces dzirnavām un Dobeles – Bauskas šoseju (P103), kā arī Vilces pietekas Rukūzes lejteces posmā. Tas ietver Vilces un Rukūzes upju stāvās nogāzes, kā arī vairākus kultūrvēsturiskus objektus – Vilces pilskalnu, muižu un parku, akmens tiltu pie Mūra kroga. Parks dibināts 2004. gadā, tā platība – 144 ha. Parku apsaimnieko AS „Latvijas valsts meži”
Šīs vietas skaistumu novērtējušas jau iepriekšējās paaudzes. Vilces upes ieleja bijusi iecienīta pastaigu vieta jau vairāk nekā simt gadu. Upju stāvās nogāzes grūti padevušās apsaimniekošanai, tāpēc tajās varēja netraucēti augt mežs, līdz kuram aizstiepies Vilces muižas parks, izveidojot vienotu ansambli.
Parks izveidots, lai aizsargātu bioloģiski vērtīgu dabas kompleksu – izteiktas upju ielejas ar nogāžu un gravu mežiem, smilšakmens atsegumus, retas, aizsargājamas augu sugas. Kartē parks iezīmē izstieptu zaļu nogriezni, kuram cauri steidzas nelielās Vilces un Rukūzes upes, savu tecējumu sākušas tuvajā Lietuvā. Drīz vien parka vidusdaļā mazā, tikai 25 km garā Rukūze pievienojas Vilcei, bet tā, daudz tālāk netikusi, savukārt ietek Svētē pie Mūrmuižas, dabas parka ziemeļdaļas tuvumā.
Lai gan abām Zemgales upītēm pēc būtības vajadzētu būt rāmām un līdzsvarotām, tās te rāda pavisam citu raksturu. Īpaši stāva un dziļa ir Rukūzes ieleja ar upju straujtecēm – pati stāvākā Zemgalē. Tās kreisajā krastā izveidojušies nelieli, gleznaini smilšakmens atsegumi. No Vilces pilskalna labi saskatāms ainavisks smilšakmens atsegums Rukūzes upītes kreisajā krastā, aptuveni 80 m no ietekas Vilcē. Tajā saskatāms dzeltens un sarkanīgs smilšakmens un dolomītsmilšakmens. Nelielā iezīša garums ir 10 m, augstums sasniedz 2,5 m. Arī šeit nav trūcis autogrāfu atstājēju, vecākais ieraksts atrodams no 1935. gada. Arī Vilces upei ir savas “klintis”, lai arī, tiesa, ne sevišķi izcilas un skaistas, tomēr šie atsegumi atbilst Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājamam biotopam smilšakmens atsegumi. Labajā krastā lejpus Vilces dzirnavām atklājas neliels dolomītu atsegums. Smilšakmeņi atsedzas krasta nogāzes vidusdaļā.
Kopumā nelielajā dabas parkā konstatēti pieci Eiropas Savienības Biotopu direktīvā iekļauti biotopi – nogāžu un gravu meži, kā arī pārmitri platlapju meži, upju straujteces, mēreni mitras pļavas un smilšakmens atsegumi. Meži aizņem 104 ha jeb 72 % no dabas parka teritorijas. Nogāžu un gravu mežos galvenokārt aug osis; nogāžu augšdaļā šalc priežu, egļu un bērzu meži. Par daļēji dabisku biotopu ar augstu bioloģisko, kultūrvēsturisko un vizuālo vērtību atzīstams Vilces muižas parks.
Dabas parkā galvenās mežu grupas – ošu gārša, slapjie ošu meži un palieņu meži – atbilst Zemgales līdzenuma raksturīgākajam meža augšanas apstākļu tipam – mistrājam. Īsā skaidrojumā – tas ir platlapju meža tips, kas citur Latvijā nav sastopams. Mistrāja audzes saglabājušās galvenokārt Zemgales centrālajā un dienvidu daļā, tajā skaitā arī Vilces dabas parkā.
Vilces upes krastos nelielās platībās sastopamas dabiskas palieņu pļavas, bet augstākās vietās – atmatu pļavas ar stepju pļavu fragmentiem, kas liecina par augstu kaļķa saturu augsnē. Palieņu pļavu pastāvēšanu nodrošina regulārie plūdi Vilces upē.
Apmeklētājiem
Vilces dabas parkā ir daudz burvīgu, teikām apvītu vietu. Ar tām var iepazīties, izejot pastaigu takas.
Šaurs, ar vieglo automašīnu izbraucams ceļš uz Zaķu pļavu ved gar Vilces gravas malu. Grava izveidojusies, liekajam ūdenim no laukiem noplūstot uz Vilces upi. Senos laikos te bijis pārmests tilts pāri Vilces upei. No augšas lūkojoties, vismaz 3 metrus slīpeniski krītošā nogāze ar upi dziļi lejā šķiet iespaidīga. Gravu dēvē arī par Velna gravu. Par to ir pulka nostāstu un teiku. Viena vēsta, kā velns kāpis priedē lūkoties, cik tālu pērkons rūc, cita par kāda zemnieciņa tikšanos ar kungu, kam viena bijusi gaiļa, otra – govs kāja, par naudas žāvēšanos un citām brīnumainām lietām.
Gravas krastos pagājušā gadsimta sākumā ir pastaigājies arī rakstnieks Pāvils Rozītis, kurš, tās neparastuma iedvesmots, pat sacerējis dzejoli (kā stāsta, vienīgo savā mūžā ) par to, ka „Vilces gravās, Vilces lejās Māras naktī rozes zied”.
Kad ir nokļūts līdz līdzenajai, saulainajai Zaķu pļavai, kas ir iecienīta sarīkojumu un atpūtas vieta, jāuzkāpj arī 12 m augstajā Vilces pilskalnā, kurā uzved koka kāpnes. Pilskalna plakums paceļas 12 m virs Vilces upes, tā lielākā daļa, Vilces upes izskalota, ir nobrukusi. No senā zemgaļu pilskalna paveras skats uz Vilces un Rukūzes gravām un Zaķu pļavu ar pašu pļavas saimnieku – kokā veidotu Garausi Zaķi.. Pilskalna plakumā 2005. gadā izveidots skatu laukums.
No Vilces pilskalna atpakaļ uz Vilces muižu var doties pa Barona taku. Senos laikos pa to pastaigājušies un par apkārtnes skaistumu priecājušies Vilces muižas baroni un lielmātes.
Vilces muižas kungu māja 18. gadsimta vidū uzcelta Mēdemu dzimtai un pārbūvēta 19. gadsimta otrajā pusē, uzceļot otru stāvu. Kopš 1929. gada muižas kungu mājā saimnieko Vilces pamatskola. Muižas kompleksā vēl ir saglabājusies kalte, klēts un smēde. Vilces muižas apbūve ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis.
Teksts un foto: Anita Banziņa
30.09.2021
