Embūtes baznīcas drupas

Embūtes kultūras piemineklis.

Kad tieši uzbūvēta pirmā Embūtes baznīca, noteikt nav iespējams, jo 1799. gadā nodega pastorāts jeb mācītājmuiža ar visu baznīcas arhīvu.  Rakstītajos avotos tā minēta jau 1553. gadā. Domājams, ka baznīca bijusi koka celtne. Mūra dievnamu celtniecība notikusi 1674-1684. gadam. Tās celtniecību finansējis toreizējais muižas īpašnieks Emmerihs fon Mirbahs. Baznīca bijusi viena no lielākajām Kurzemē, iežogota ar mūra sētu, kas apņēma arī tās pagalmu. Šeit atradās daži monumenti un apbedījumi, piemēram mācītāja Lundberga ģimenes kapi. Ap dievnamu stādīti arī dekoratīvi koki un krūmi, kas šodien klasificējami kā kultūrvēsturiski stādījumi. 19. gs. sākumā baznīca tika remontēta un veikti iekštelpu uzlabojumi-izveidotas 300 sēdvietas, altāris askētiska klasicisma stilā. Altāri greznoja 1859. gadā gleznotā Fr. Špora glezna. Atvestas ievērojamā meistara Hermana būvētās greznās ērģeles, kuru luktas rotāja vienkāršotu vīnstīgu dekori un pildiņos iegleznoti dāvinātāju ģērboņi. Balti krāsotajā telpā, kurai pēc toņiem bija pieskaņoti arī interjera priekšmeti, izteiksmīgs rotājums bija pāris milzīgas kristāla lustras.

Pie kriesās sānu sienas starp logiem bija novietota 1747. gadā mirušā Dinsdurbes muižas īpašnieka Karla de Bagges af Boo epitafija, kas ir neparasts mākslas darbs visā Latvijas mākslas vēsturē. Epitāfija bija veidota kā arhitektoniska niša ar kolonnām sānos un paša kambarjunkura krūšutēlu uz neliela postamenta šīs konstrukcijas vidū. Pret cildināto aizgājēja tēlu pagriezušies raud divi emocionāli aizgrābti eņģeļi. Epitāfijas fonā un pie kolonnām bija piestiprināti Kurzemes muižniecības ģērboņi, bet ārmalas greznoja karogu, ieroču un trofeju atveidi. Augšējo dzegu rotāja dekoratīvas vāzes un graciozā kustībā fiksēts slavas eņģelis ar lauru vainagu izstieptajā rokā. Šis vērtīgais kokgriezumā darinātais memoriālās mākslas piemineklis gāja bojā kopā ar baznīcu.

Kā pirmais mācītājs zināms kāds katoļu garīdznieks Gothards Arnoldī, kas kalpojis no 1548. gada līdz 1571. gadam. Pēdējais-Alfrēds Freibergs, darbojies draudzē no 1925. līdz 1945. gadam.

Brīvvalsts laikā šeit pulcējušies tūkstošiem cilvēku, tajā skaitā ievērojamākie valstsvīri, arī Kārlis Ulmanis.

Dievnamu neskāra ne revolūcijas, ne Pirmais Pasaules karš. 1926. gadā baznīca tika remontēta, bet Otrā pasaules kara beigās tā nopostīta. Baznīca nodega pēc aviācijas uzbrukuma 1944. gadā, un kopš tā laika vairs nav atjaunota. Palikuši tikai mūri un zvana tornis, kurā var pamanīt artilērijas lādiņu atstātās pēdas.

Mūsdienās aizvien vairāk jauno pāru šo vietu izvēlas par laulību ceremonijas vietu.

Mūsdienās aizvien vairāk jauno pāru šo vietu izvēlas par laulību ceremonijas vietu.