Ārijas un Induļa vairs nav, bet ozols vēl aug un zaļo, stāstīdams latvisko Romeo un Džuljetas stāstu.
Rainis “Indulis un Ārija” (1912)
Jaunības traģēdija „Indulis un Ārija” sacerēta Šveices trimdas laikā 1911. gadā Kastaņolā. Tas ir darbs, kurā Rainis visplašāk izmantojis Latvijas vēstures vielu, kas savijusies ar folkloras motīviem. Rainis uzskatīja stāstu par Induli un Āriju par vienu no latviešu vēsturiskajām teikām. Viņš izmantoja teikas variantu, kas publicēts Frīdriha Bīnemaņa sakārtotajā un vācu valodā iznākušajā „Vidzemes teiku grāmatā”. Teikas centrā ir stāsts par Embotes pils valdnieka, kūru virsaiša Induļa un Kuldīgas pils vācu komtūra meitas Ārijas mīlestību. Rainis to tēlo uz plaša 13. gadsimta vēstures fona. Kurzemes pakļaušanas laikā 1243.-1244. gadā risinās Mindauga vadītā lietuviešu karaspēka un vācu ordeņa cīņas par Emboti. „„Indulis un Ārija” domāta kā atsevišķa drāma veselā latviešu vēsturisku drāmu virknē. Šinī drāmu virknē būtu attēlota visa latvju vēstures gaita desmit lugās,” skaidro Rainis.
„Indulis un Ārija” — tā ir mīla starp divu karojošu pušu pārstāvjiem. Traģēdiju var uzskatīt par latviešu „Romeo un Džuljetu”. Dramatisko konfliktu veido divu pretmetu cīņa — Induļa pienākums pret tautu un mīla pret Āriju. Šoreiz Rainis nerunā simbolos, bet veido psiholoģiski precīzus raksturus un attiecības. Lai iezīmētu nākotnes valsts ideju, viņam nepieciešama sasaiste ar kādreizējo seno valstiskumu. Tas ir nepieciešams tautas identitātes stiprināšanai. Te Rainis droši paceļas pāri teikas un vēstures robežām, liekot savus idejiskos akcentus un pretnostatot Induli Mintautam un demokrātiju autokrātijai. Saduras divas sistēmas — „ikviens lai kungs” ar „tik viens lai kungs”. Mintauts paliek savā 13. gadsimtā un rīkojas atbilstoši tā laika realitātei, Induļa sapnis un gars nes viņu tālā nākotnē — 20. gadsimtā, kur no jauna izšķiras tautas liktenis. „Pēc tam, kad „Ugunī un naktī” bija tēlota fantastiskā gleznā jauna doma — toreiz vēl nedzirdēta — par Latviju kā valsti, tad bij jārada šīs valsts pirmizveidojums un viņas idejas augšana vēsturiskā ainā. Tas bija jādara vēsturiski pazīstamā piemērā, kurš tomēr ļāva zināmu brīvību domu izzarojumos un nepiesaistīja par daudz pie neatmaināmiem un neapejamiem vēsturiskiem sīkumiem,” rakstīja Rainis. Literārā darbā teikas episkums un pat vēstures sausie fakti iegūst emocionālu spēku, skanīgumu un krāsainību.
Traģēdijas pirmais izdevums iznāca Anša Gulbja izdevniecībā Pēterburgā 1911. gada decembra beigās. Luga tulkota krievu valodā. Traģēdijas pirmizrāde notika 1912. gada aprīlī Jaunajā Rīgas teātrī. Izrādes režisors bija Teodors Amtmanis, Tēlotāji — Indulis — Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Ārija — Tija Banga, Mintauts — Ādolfs Kaktiņš. 1920. gada 19. novembrī ar „Induļa un Ārijas” izrādi atklāja jaundibināto Dailes teātri.
