Vecticībnieki (krievu: староверы, старообрядцы) ir tie Krievijas pareizticīgās baznīcas strāvojumu pārstāvji, kuri atteicās pieņemt patriarha Nikona reformu (1650.-1660. gadā), turpinot pieturēties pie vecā rituāla, t.s. vecticības (старообрядчество, староверие, древлеправославие). Kopš tā laika vecticībnieki tikuši Krievijā nežēlīgi vajāti gan no Pareizticīgās baznīcas, gan Krievijas laicīgās varas pārstāvju puses. Līdz 1905. gadam vecticībniekus Krievijas impērijā pakļāva represijām. Tikai 1971. gadā Maskavas Patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku nolādējumu un tikai 2000. gadā Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhs Aleksijs II atzina par kļūdu pagātnē notikušās vecticībnieku vajāšanas. Vecticībnieki dalās vairākos novirzienos – bezpopieši, netieši, aronieši u.c. (krievu: безпоповцы, нетовцы, ароновцы).
Vecticībnieki Latvijā. Vajāšana un terors vecticībniekus spieda meklēt patvērumu nomaļās vietās – Sibīrijā un arī Baltijā. Pirmās vecticībnieku kopienas Latgalē izveidojās 17. gadsimta otrajā pusē, kad šī teritorija bija Polijas-Lietuvas valsts sastāvā. 1991. gadā atjaunota Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas Centrālā Padome (Центральный Совет Древлеправославной Поморской Церкви Латвии). Latvijā reģistrētas 65 vecticībnieku draudzes, kas apvieno ~60 tūkstošus ticīgo, kas pamatā dzīvo Latgales lauku novados. Daudzi vecticībnieki mitinās Daugavpilī, kur pašlaik ir sešas draudzes, tādēļ to mēdz dēvēt par ‘Vecticībnieku Jeruzalemi’.
- http://www.russkije.lv/lv/lib/oldbelief/
- http://www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/kristietiba/vecticibnieki.html
Saistītie objekti:
- Vecticībnieku etnogrāfiskā Slutišķu sādža
- Daugavpils Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams
