Raunas muiža

Blakus Raunas viduslaiku pilij 16. gadsimta sākumā izveidojās Raunas muiža (Ronenburg), kas pēc pils pamešanas kļuva par Raunas apdzīvotās vietas kultūrvides galveno elementu. Muižas īpašnieki, ņemot vērā politiskās izmaiņas, bieži mainījās. Sākotnēji muiža atradās poļu izcelsmes pārvaldnieka (stārasta) pārvaldībā, vēlāk kļuva par Zviedrijas impērijas maršala Aksela Banera īpašumu. Pēc 1681. gada muiža nonāca Zviedrijas impērijas, bet pēc Ziemeļu kara (1700-1721) – Krievijas impērijas īpašumā. 1762. gadā Krievijas imperatore Katrīna II Raunu uzdāvināja slepenpadomniekam grāfam Hermanim Kārlim Kaiserlingam (Hermann Karl Keyserling, 1696-1765). Vēlāk tā piederēja grāfam Grigorijam Orlovam, H. G. Ikšķilam, Henriham Berensam fon Rautenfeldam un Bernhardam Kristianam Kleinam, kurš šeit ierīkoja papīra dzirnavas.

1821. gadā Vidzemes bruņniecības sola vadītājs Ādolfs Heinrihs fon Vulfs (Adolf Heinrich von Wulf, 1765-1843) iegādājās īpašuma tiesības uz Raunas pili un tai piederošajām zemēm. Viņš bija viens no bagātākajiem Vidzemes guberņas muižniekiem – tam piederēja 25 muižas (to vidū Gaujienas, Cesvaines, Bormaņu, Aumeisteru, Alsviķu, Ādama, Aizkujas, Tūjas, Nēķenes, Bučauskas, Lodes, Madonas, Kraukļu u.c.).

Zināms, ka neilgu laiku Raunas muižā saimniekoja arī Ādolfa Heinriha fon Vulfa dēls Aleksandrs fon Vulfs (Alexander von Wulf, 1802-1832). Interesanta leģenda apvij viņa nāvi. 1832. gada novembrī Cēsīs notika Vidzemes muižniecības balle, kuru apmeklēja arī Aleksandrs. Balle viņam radās domstarpības ar Dzērbenes muižas īpašnieku, virsleitnantu Gotlību Veisensteinu. Aleksandrs Veisensteinu izsmēja, ka viņš neprecas un tādā veidā vedot savu cilti uz iznīcību. Veisensteins izaicināja Vulfu uz divkauju ar pistolēm. Divkauja notika 1832. gada 24. novembrī netālu no Dzērbenes pils. Divkaujas rezultātā abi divi tika ievainoti. Veisensteins mira pa ceļam uz Dzērbeni, viņa līķis tika slepeni ienests pilī, ietērpts naktstērpā, noguldīts gultā un līdzās nolikta pistole (ilgu laiku bija spekulācijas – ka Veisensteins izdarījis pašnāvību vai ka viņu nogalinājusi istabene). Ievainoto Aleksandru aizveda uz Raunu, kur viņš no gūtajiem ievainojumiem nomira 6. decembrī.

Pēc Aleksandra nāves Raunas pilsmuižu mantoja viņa dēls Emīls fon Vulfs (Karl Emil Rudolph von Wulf, 1812-1862). 1862. gadā, pēc Emīla fon Vulfa nāves, viņa vecākais dēls Emīls fon Vulfs (Adolf Bogdan Emil Alfred von Wulf, 1860-1910) mantoja Raunas muižu, kuru līdz viņa pilngadībai pārraudzīja māte Terēze Otīlija fon Vulfa (Therese Ottilia von Wulf, 1830-1910). Pēc sava vīra nāves Terēze Otīlija apprecējās otrreiz ar Aspermontas grāfu Viktoru Džozefu un kopā ar bērniem dzīvoja Nicā, Francijā, bet Raunas muižas pārvaldīšana bija uzticēta pārvaldniekiem un nomniekiem.

Raunas muižas zemju izpārdošana zemniekiem sākās 19. gadsimta 60. gadu otrajā pusē.

1910. gadā Raunas pilij piederošās zemes no fon Vulfu dzimtas nopirka Krievijas Zemnieku agrārbanka.

Muiža bijusi liela, un ēkas, kas saglabājušās, atrodamas daudzviet Raunas teritorijā. Tās centrs – tur, kur tagad ir skola. Pati skolas ēka varētu būt uz muižas pārvaldnieka ēkas bāzes būvēta (pārbūvējot un piebūvējot 3. stāvu). Blakus esošā ēka ir bijušais brūzis, bet vecā kungu māja saglabājusies Raunas Lauktehnikas teritorijā, kur vēl nesen mācījušās mazās klases.

© Ieva Plētiena, Raunas muzeja vadītāja

Informācija aktualizēta 20.04.2021.

Saistītie raksti:


Rezervē naktsmājas



Booking.com