Zebrus ezers – Bikstu pagasts, Dobeles novads

Zebrus ezers ir lielākais un arī skaistākais Dobeles novadā, iecienīta atpūtas un makšķerēšanas vieta.

Bikstu pagasts, Dobeles novads, GPS: 56.62956, 23.01484

Rakstnieks Kārlis Ieviņš to poētiski ir nodēvējis par teiksmoto ezeru. 1938. gadā izdotais viņa romāns „Pie teiksmotā ezera” ir ne tikai mīlas stāsts, bet arī cildinošs veltījums leģendām apvītajam Zebrus ezeram un tā apkārtnei.

„Apmeklēt Zebras ezeru ir – atgriezties atpakaļ senā pagātnē. Spulgodama šī pagātne paceļas no ezera sirds un apdveš katru ar senlatvju dzīves burvību,”– jūsmo rakstnieks.

Ģeogrāfiski ezers atrodas jau Austrumkursas augstienē, Bikstu pagasta teritorijā. Ezera ūdens virsmas platība ir 412 ha, tā garums – 3,6 km, platums – 1,75 km, maksimālais dziļums – 4,2 m, vidējais dziļums – 2 m.

Dienvidu pusē, tai pašā ieplakā, iegulies Svētes ezers, no kura Zebru nošķir 0,5 km platais Svētes purvs. Stāsta, ka senāk abi ezeri bijuši savienoti. Tagad tie ir iekļauti dabas liegumā “Zebrus un Svētes ezeri” un tiek aizsargāti no 1957. gada.

Ezera grunts galvenokārt ir dūņaina, piekraste daudzviet smilšaina un vietām arī akmeņaina. Ziemeļu un ziemeļaustrumu krasts ir diezgan stāvs, bet pretējais dienvidu un dienvidaustrumu krasts, kur kā zaļa skupsna virs apkārtnes paceļas Elku kalns, ir purvains.

Zebrus ezers ir caurtekošs, tas uzņem ūdensteci no Svētes ezera un vēl sešas citas ūdensteces. 19. gadsimtā starp Zebrus un Svētes ezeru tikusi izveidota mākslīgā caurtece. Savukārt no Zebrus ezera ezera iztek tikai Zušupīte, kas pēc 3 km pievienojas Bērzes upei.

Dooties pastaigā gar ezeru ziemeļu piekrastē, pārsteigs augstā nogāze, kurā, saknēm stingri ieķērušies, zaļo vareni melnalkšņi, liepas un ozoli. Te no augšējās kraujas dažādos augstumos izplūst ap 20 avotu un avotiņi. Tie ir dažāda lieluma. Daži tikai samitrina augsni vietās, kur izplūst no pazemes, bet daži kā čalojoši strautiņi sasniedz ezeru. Kopš 2002. gada šie avoti ir aizsargājams dabas piemineklis.

Par senlatvju dzīvi pie Zebrus ezera liecina arheoloģiskie pieminekļi – Ezerlūķu pilskalns, Smiltnieku pilskalns, Elku kalns un Lejascīsku apmetnes vieta.

Par Ezerlūķu pilskalnu ir šāds stāsts. Ezera ziemeļu piekrastē, Ezerlūķu pilskalnā, kurš arī tagad augstu paceļas virs apkārtnes, sensenos laikos esot stāvējusi stalta senlatviešu pils. Otrpus ezeram bijis Zebrenes Elku kalns, kur tajos laikos atradusies senču dievu pielūgšanas un upurēšanas vieta. Uz to no pilskalna ir vedis slepens Dievu jeb Priesteru ceļš – garš, akmeņains sēklis, pa kuru priesteri briesmu brīžos ir steigušies rast patvērumu Ezerlūķu pils nocietinājumos. Mūsdienās šo zemūdens ceļu joprojām izmantojot meža zvēri.

Lai pārbaudītu, vai tiešām Zebrus ezers sevī slēpj akmeņu sēkli, 1999. gadā, kad notika Elku kalna un apkārtnes izpēte, tās laikā veica arī zemūdens apsekošanu. Ūdenslīdēji noskaidroja, ka Zebrus ezera dibenā starp Ezerlūķu pilskalnu un Elku kalnu 0,5 – 2 m dziļumā ir dabiski izveidojusies akmeņu grēda vai sēklis, kas ir 5 – 20 m plats un apmēram 300 – 400 m garš. Pa šādu sēkli lielie meža dzīvnieki, kā tas minēts nostāstos, tiešām varēja pārbrist ezeru. Bet vai priesteri?

Zebrus ezeram ir vēl kāda neparastība. Tas ziemā mēdzot  gaudot, un skaņa esot stipra un baisa. To novērojuši zemledus makšķernieki, no kuriem ne viens vien stipri satrūcies.  Izskaidrojums gan ir gaužām vienkāršs – gaudošanu izraisot plaisu veidošanās ledū.

Kā varam izlasīt Kārļa Ieviņa romānā „Pie teiksmotā ezera”, ezeram tāds niķis piemitis arī senos laikos. „Un ezers ziemas naktīs kauca tāpat kā tagad, kad viņa ledū sals atvēra kilometriem garas plaisas… Šis ezera kauciens ziemas naktī, kas kā drausmīga, milzīga zvēra balss atbalsojās apkārtējos mežainos kalnos un bija dzirdams vēl tālu aiz tiem, likās senajiem latvjiem kā bargs mūžības sauciens, atgādinādams turēties dzīves briesmās pie dieviem un dzimtās zemes svētajām vietām.”

Ezers, kuru pašlaik apsaimnieko Latvijas valsts meži, ir iecienīta atpūtas un makšķerēšanas vieta. Zivju krājumi regulāri tiek papildināti, tāpēc par zivju trūkumu nevajadzētu sūdzēties.  Makšķernieki uz Zebru īpaši dodas pēc zandartiem, kuru svars var sasniegt pat 11 kg. Tā kā ezerā tika ielaisti zušu mazuļi, veiksmīgs makšķernieks var tikt pie 1,5-2 kg smaga zuša. Labi te ķeras arī brekši.

Pie ezera atrodas Latvijas valsts mežu izveidotā atpūtas vieta ar soliņiem, galdiņiem, ugunskura vietām un putnu vērošanas torni, atpūtas komplekss “Niedras” un pašvaldības pārziņā esošā atpūtas un peldvieta pie Ezerlūķu pilskalna.

Teksts un foto: Anita Banziņa