Gaurata ezers – Dobeles pagasts, Dobeles novads

Mazais, gleznainais Gaurata ezers kā zila bļodiņa mājīgi guļ zaļu pakalnu un mežu ielokā. Klasiskais skats, ar ko ezers atpazīstams fotogrāfijās, – ezera spogulis ar trim priedēm priekšplānā.

GPS 56.66401, 23.29503

Dobeles pagasts, Dobeles novads

Gaurata ezers atrodas tikai 5 km attālumā no Dobeles. Tā platība ir 13,8 ha, krasta līnijas garums – 1,90 km, bet lielākais dziļums – 15,5 m, kas ir neparasti šai apkārtnei. No ezera iztek Gauratas upīte. Ezers bagāts ar zivīm, un šeit ir lieliskas makšķerēšanas iespējas gan no krasta, gan izbraucot ar laivu ezerā. Ezera krastā ir izveidota ļoti pievilcīga un, galvenais, tīra atpūtas vieta ar soliņiem galdiņu, šūpolēm. Te ir arī  iecienīta peldvieta. Pirms dažiem gadiem peldvietā, to gandrīz pilnībā nobloķējot, uz ilgu palikšanu apmetās no pretējā krasta vēja atpūstā saliņa. Risinājums problēmai tika rasts, Dobeles novada pašvaldībai, kura apsaimnieko ezeru, sadarbojoties ar SIA “Asfaltbūve”. Galu galā 1 -1,5 metrus biezo saliņu sadalīja mazākos gabalos un ar amfībijas ekskavatoru, izmantojot troses, pārvietoja uz ezera pretējo krastu, kur to nostiprināja ar skrūvpāļu galiem.

Sena teika vēsta, ka vietā, kur tagad spoguļojas Gaurata ezers, kādreiz atradušās Vēžnieku mājas. Kādu nakti sieva iznesusi savu bērnu ārā, un tobrīd briesmīgi kaucis mājas lielais suns, kam bijis dots vārds Gaurats. Bērns saucis: “Gaura! Gaura!”, gribēdams to apklusināt, bet šis tik kaucis un kaucis. Pa to laiku skrējis pāri ezers, kuram vārds arī bijis Gaurats. Tā kā bērns viņa vārdu bija uzminējis, tad ezers nolaidies zemē, noslīcinādams visus mājas iedzīvotājus.

Turpat pie ezera pamanāms Griežu kalns, kas ir augstākais punkts no apkārtējiem zemes vaļņiem. No šejienes tālu paveras Zemgales līdzenā lauku ainava. Gan ne tik tālu kā pagājušā gadsimta 30. gados, kad tā bijusi novada augstākā vieta. Kaut kad vēlāk padomju laikos tas ir norakts, bet pirms šiem posta darbiem, kā raksta tā laika tūrisma ceļveži, “še tālu pārskatāms Zemgales līdzenums ar Bērzmuižas baznīcu un pat Jelgavas torņiem aiz Bērzmuižas un Līvbērzes mežu masīva”.

Teksts un foto: Anita Banziņa