Torņa smaili pazaudējusi, izdemolēta un noplukusi Jelgavas-Auces ceļa malā čurn drukna celtne, kurā vēl var atpazīt baznīcas siluetu. Tā ir Glūdas baznīca – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.
Krimūnu pagasts, Dobeles novads, GPS 56.61650, 23. 46626
Būvē, pārbūvē, atjauno
Par Glūdas baznīcu ir maz ziņu. Tās vēsture arī nav tik sena kā citiem Latvijas dievnamiem, kas mūžu skaita gadu simteņos. Taču arī savos tikai simts gados, kamēr tajā darbojās draudze, baznīca ir piedzīvojusi pietiekami daudz posta un nelaimju.
Lūgšanu namu uz Glūdas māju zemes uzcēla 1848. gadā, pateicoties Dobeles draudzes mācītāja Juliusa Vilhelma Teofila fon Rihtera pūliņiem. Būvē esot ielikta arī daļa viņa personīgo līdzekļu. Dievnams celts pieticīgi, atbilstoši tā laika rocībai – no laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem. Tornim spēku un līdzekļu nav pieticis.
Jaunuzceltā baznīca bija Dobeles draudzes filiāle bez pastāvīga mācītāja. Uz dievkalpojumiem brauca Dobeles draudzes mācītāji. Pirmais no viņiem bija fon Rihters, taču drīz vien – 1850. gadā – viņš devies uz Pēterpili. 1894. gadā ar Dobeles mācītāja Straumaņa gādību ēka pārbūvēta, paplašinot draudzes telpu un klāt piebūvējot torni. Baznīcā tad bijušas 200 sēdvietas.
Postu baznīcai atnesa Pirmais pasaules karš, kad tā tika izmantota kā zirgu stallis. 1915. gada aprīlī vācieši, atkāpjoties no Jelgavas, baznīcu aizdedzināja. Izdega gan tornis, gan arī ievērojama daļa baznīcas. Draudzei nekas neatlika, kā sākt atjaunošanas darbus. 20. gadu sākumā tika rīkoti vairāki dievkalpojumi Dobeles un Bērzes draudzēs, kuru laikā vāca ziedojumus baznīcas remontam. Naudu piešķīra arī evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvalde, bet Dobeles draudze atvēlēja gan naudu, gan būvkokus no Dobeles mācītāja meža. Atjaunoto baznīcu svinīgi iesvētīja 1926. gada 29. augustā. Pie reizes tika iesvētīts arī baznīcas zvans, kuru bija dāvinājis Glūdas māju īpašnieks Jānis Sprukts. Abi ar kundzi daudz bija darīja arī baznīcas atjaunošanā un baznīcas laukuma uzkopšanā.
Tomēr baznīcai vēl trūka altāra gleznas un ērģeļu. Nav izdevies atrast ziņas par altāra gleznu, taču ērģeļu stāsts ir šāds. Lai nepaliktu bez muzikālā pavadījuma, 1927. gadā ērgeļu vietā iegādājās harmoniju. Savukārt pie ērģelēm tikt ir palīdzējusi rosīgā, uzņēmīgā draudzes sieviešu komiteja, kura savā pastāvēšanas laikā ir daudz izdarījusi baznīcas labā. Tā dievnamā ieskanējās jaunās ērģeles, kuru iesvētes dievkalpojums notika 1934. gada 17. jūnijā.
Rosīga draudze
Tikai 1939. gadā, lai nāktu pretī ticīgiem un dotu tiem iespēju ērtāk un vieglāk apmeklēt dievkalpojumus, Baznīcas virsvalde ir nolēmusi Dobeles draudzi sadalīt, atšķirot no tās Bērzes un Glūdas draudzes. Glūdas draudzē ietilpa 72 lielas lauku saimniecības, kas līdz šim bija ieskaitītas Dobeles un Bērzes draudzē. Tomēr jaunā draudze bija par mazu, lai tai būtu pastāvīgs mācītājs. Ņemot vērā ģeogrāfiskos apstākļus, vienojās, ka jaundibināto draudzi apkalpos Zaļās draudzes mācītājs Arturs Voitkus. Savukārt Bērzes draudze gan tika pie sava mācītāja. No 19 kandidātiem vienbalsīgi ievēlēja Jāni Vecmani no Rīgas.
“Baznīcas ziņas” par Glūdas baznīcu 1943. gadā raksta: “Draudze ir rosīga kā garīgā, tā saimnieciskā ziņā. 1941. gada beigās tā veica rūpīgus baznīcas remonta darbus, baznīca ar savu mieru un vienkāršo glītumu tagad pievilcīga katram dievlūdzējam.” Diemžēl nav saglabājies neviens apraksts, neviena fotogrāfija, kas radītu priekšstatu par baznīcas iekštelpām. Jātic vien, ka tai patiešām piemitis tikai vienkāršs glītums.
Traktori un minerālmēsli baznīcā
Dievnamam posta laiki atkal pienāca Otrā pasaules kara laikā. 1944.gadā, ienākot krievu armijai, baznīcā tika ierīkots kara hospitālis. Par palīgiem ņemti apkārtējo māju iedzīvotāji. Glūdā atradies arī kara sanitāro lidmašīnu lidlauks. Krievu armijas zaldāti baznīcu “izdaiļojuši”, uz sienām uzkrāsojot dažādus ordeņus, bet uz baznīcas ārsienas uzrakstot “Da zdravstvujet Staļin”, latviski tātad – lai dzīvo Staļins.
Pirmajos pēckara gados baznīca nav darbojusies, taču dažus gadus vēlāk pēc baznīcas satīrīšanas un sakopšanas darbiem dievkalpojumi varējuši atsākties. Diemžēl Glūdas pusē bija saradies daudz iebraucēju no plašās dzimtenes, draudze sarukusi, un baznīcu kļuva neiespējami uzturēt.
Ar to tad arī sākās baznīcas iznīcība. Pēc laikabiedru liecībām, 1950. gadā baznīca tika izdemolēta, un Glūdas baznīcas ērģeļu stabules vēl ilgi mētājušās pa apkārtnes laukiem. Ēku atbilstoši padomju laiku izpratnei pārveidoja jauncelsmes darbam – baznīcā ierīkoja traktoru novietni un minerālmēslu noliktavu. Vēlākos laikos, kad likvidēta padomju saimniecība, baznīca izmantota par garāžu.
Ne naudas, ne intereses
Tikai pirms 20 gadiem no baznīcas izvāca minerālmēslu atliekas un pārējo drazu. Tad arī radās ideja par baznīcas atjaunošanu. Kā rakstīja “Zemgale” 2002. gada maijā, lai veiktu izpētes darbus, topavasar baznīcā ieradās Rīgas Amatniecības skolas audzēkņi un pasniedzējs Egils Baumanis, kurš ir dzimis Glūdas pusē. Viņš ir piedāvājis iespēju sadarboties, lai vismaz atjaunotu baznīcas torni. Audzēkņi pētījuši, cik dziļi ir mūru bojājumi un plaisas, kā turas jumts un tā konstrukcijas. Secināts, ka plaisas ir tik dziļi iesēdušās, ka baznīca draud sašķelties un, iespējams, to būs jāsavelk kopā. Tad arī baznīcas tornī ieliktas kāpnes un pēc daudziem gadiem atkal nodimdinājis baznīcas zvans.
Viss, protams, apstājies naudas dēļ. Līdzekļu atjaunošanas darbiem vajadzēja daudz, un sākta pat ziedojumu vākšana. Taču, izņemot dažus vietējos cilvēkus, nav bijis ne ziedotāju, ne arī vispār intereses par baznīcas atjaunošanu.
Baznīca pašlaik ir bezsaimnieka ēka, iekšā pilnīgi tukša. Ja kādreiz durvis vai logi tiek atrauti vaļā, pagasts parūpējas par to aiznaglošanu, lai bez vajadzības tur neložņā. “Vai kādam baznīca vēl vajadzīga?” skanēja jautājums pirms vairākiem gadiem Baznīcēku atjaunošanas fonda mājas lapā, vēršoties pie tautiešiem ārzemēs pēc palīdzības Glūdas baznīcai. Tā kā nekas tālāk nav sekojis, jāsecina, ka nav vis vajadzīga. Varbūt kādreiz kādam radīsies ideja, ko darīt ar ēku, taču viens ir skaidrs – ja nav draudzes, nav vajadzīgs arī dievnams.
Teksts un foto: Anita Banziņa
5.01.2022
