Nostāstiem apvītā ala ir pēc skaita 19. garākā Latvijas ala. Tā ir 16 metrus dziļa un 5-6 tūkstošus gadu sena smilšala.
Inčukalna pagasts, Inčukalna novads, GPS 57.126434, 24.645681
Ieejot alā, nokļūstam lielā zālē, kuras kupolveida griestu augstums sasniedz apmēram 4 metrus, savukārt platums – 6,5 metrus. Ala ir tumsā tīta, tāpēc noderēs lukturītis, lai veiktu pilnvērtīgu izpēti. Dažkārt alā ir saliktas sveces. No zāles tālāk tumsā sānu ejas. Velnalai ir divi avoti – viens tek virs alas, otrs iztek no pašas alas (tā temperatūra ir +7 grādi). Ala savulaik piesaistījusi arī arheologu uzmanību, bet kultūrslānis nav atrastas. Toties metra dziļumā ir konstatētas avota plūstošās smiltis.
Piebraucot pie objekta, sākumā būs jānokāpj pa kāpnēm, kas atjaunotas 2011. gadā un izveidotas nogāzē, kuru pavasarī klāj skaists vizbuļu klājums. Vislabāk šo vietu apmeklēt pavasarī vai rudenī, kad kokiem vairs nav lapu. Tad paveras vislabākais skats uz atsegumiem un pašu alu. Objekts nav daudz apmeklēts. Lielākoties te izdodas sastapt vien tos, kas brauc šurp pēc avota ūdens. Netālu no alas, pļaviņā, izveidota jauka atpūtas un piknika vieta.
Ala ir sikspārņu ziemošanas vieta, tādēļ ziemā to nevajadzētu apmeklēt vai arī to darīt ļoti klusi, lai netraucētu sikspārņu ziemas miegu. Vienā no aprakstiem, kas publicēts 1847. gadā, norādīts uz to, ka smilšakmens sienās ieskrāpēti daudzi uzraksti – plašākas tūrisma plūsmas pavadoņi. Tas liecina par to, ka jau 19. gadsimta vidū ala ir bijusi iecienīts apskates objekts. 20. gadsimta 30. gados ala dažreiz minēta tūrisma ceļvežos un tūrisma literatūrā. Sevišķi daudz ala minēta padomju laikos ap 20. gadsimta 60. gadiem. Iespējams, tad Velnala ir bijusi populārāka un ceļotāju vairāk apmeklēta nekā tagad.
Ala ir aizsargājams dabas objekts un arī arheoloģijas piemineklis, tāpēc pret jāizturas saudzīgi un nevajadzētu tajā radīt jaunus ieskrāpējumus vai kā citādi to bojāt.
Braucot pa Valmieras šoseju, aplī pirms “Sēnītes” pie vienas no izejām ir norāde “Inčukalna velnala.” Sekojot norādei, jābrauc pa līkumotu ceļu cauri mežam, kur pēc kāda laika būs jauna norāde uz alu – jauns, labs zemes ceļš. Sasniedzot stāvlaukumu, jādodas pa iemītu taciņu līdz kāpnēm, kas aizvedīs līdz alai.
Teksts un foto: Zaiga Kaire
Publikācija veidota sadarbībā ar
